Kas ir iekšējais bērns?

Par “iekšējo bērnu” bieži runā kā par cilvēka jūtīgo, emocionālo, spontāno un ievainojamo daļu. Par to parasti sāk domāt tad, kad ir problēmas ar pašvērtējumu un grūtības izprast savas reakcijas attiecībās. Ir sajūta, ka neesi līdz galam pieņemts, rodas šaubas, vai Tu citiem patiešām patīc. Kritika no vadības tiek izjusta sāpīgi un traucē darbam. Strīds ar partneri noved pie distancēšanās, no kuras grūti izkļūt. Parādās sajūta, ka neesi novērtēts vai ka citi pārkāpj tavas robežas. No malas šīs reakcijas var izskatīties pārspīlētas, bet iekšēji tās bieži tiek piedzīvotas kā sāpīgas emocijas.

Tieši emociju intensitāte un neatbilstība konkrētajai situācijai norāda, ka visdrīzāk ticis skarts daudz senāks ievainojums un nepieciešams darbs ar iekšējo bērnu.

Iekšējais bērns ir kļuvis par populāru tēmu psiholoģijā un personiskās attīstības jomā. Latviski tulkotas vairākas grāmatas, kas veltītas šim tematam: Stefānija Štāla, "Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas", Džons Bredšovs, "Atgriešanās pie sevis. Sava iekšējā bērna atgūšana un dziedēšana".

Stefānija Štāla runā par diviem iekšējā bērna veidiem: Ēnas bērns un Saules bērns. Proti, bērnības pieredze var atstāt atmiņas un iekšējās pārliecības, kas ir resurss un dzīvīgums, gan tādas, kas ierobežo un sagādā ciešanas. Terapijā cilvēki lielākoties griežas tieši ēnas bērna dēļ, tādēļ šajā rakstā fokuss ir tieši uz ēnas bērnu un kā tā dziedināšanu saredz IFS.

Kas ir iekšējais bērns IFS skatījumā?

IFS skatījumā iekšējais bērns ir cilvēka iekšējās pasaules daļa, kas satur emocijas, atmiņas un pārliecības no mūsu agrīnākajām dzīves pieredzēm.

IFS svarīgākais darbs parasti notiek ar ēnas bērnu, psihes daļām, kurās glabājas agrīnas sāpes.

IFS šīs daļas redz kā trimdā izraidītas daļas (exiles) — ievainotas psihes daļas, kas ir apslēptas un izspiestas no ikdienas apziņas, lai cilvēks varētu funkcionēt un nejust sāpes pilnā apjomā.

Tās var būt izjūtas, ka Tu neesi pietiekams, neesi svarīgs, neesi drošībā, Tevi viegli pametīs, atraidīs. Šī daļa bieži saistīta ar kaunu par sevi, par kādu tavu rīcību, kas sakņojas bailēs par nepieņemšanu un izstumšanu no Tev būtiskā cilvēku loka.

Šīs agrīnās bērnības daļas nav pazudušas tikai tāpēc, ka esi pieaudzis.

Populārajā psiholoģijā tiek uzskatīts, ka iekšējo bērnu vajag sadzirdēt, pieņemt un dziedināt. Tas ir vērtīgi, bet lielākoties pietrūkst skaidrības kā tad šī dziedināšana patiesībā notiek un netiek līdz galam ņemti vērā psihes aizsargmehānismi (aizsargājošās daļas).

Tieši šajā aspektā IFS dod citu pieeju, kas palīdz atšķirt pašu psihes ievainojumu no tā, kas šo ievainojumu sargā. Ļoti bieži cilvēks saskaras primāri nevis ar savu iekšējo bērnu, bet daļām, kas šo bērnu aizsargā. IFS palīdz strādāt vispirms ar šiem aizsargmehānismiem un pēc tam tikai dziedināt šo dziļo ievainojumu. Šis pakāpeniskums parasti ir daudz sekmīgāka pieeja.

Kāpēc iekšējais bērns kļūst ievainots un kā veidojas aizsargi?

Bērns pats nevar regulēt intensīvas emocijas tā, kā to spēj nobriedusi nervu sistēma. Viņam vajag pieaugušo klātbūtni, drošību, palīdzību un attiecības, kurās viņš var piedzīvot dažādas emocijas.

Ja bērnībā nākas bieži piedzīvot emocionālu atstumtību, kaunināšanu, nestabilitāti, pārmērīgas prasības, vecāku nepieejamību, konfliktus vai citu sāpīgu pieredzi, psihe meklē veidu, kā izdzīvot.

Kad sāpes ir pārāk lielas, tās netiek vienkārši “aizmirstas”. Tās tiek noglabātas dziļās psihes daļās un to saucam par ievainotu iekšējo bērnu.

Šī ievainotā psihes daļa nav tavs vājums. Tā glabā to, kas kādreiz bija par daudz, lai bērna psihe to varētu izturēt un integrēt.

Lai bērnam nebūtu visu laiku jādzīvo ar šo sāpju intensitāti, psihē dabiski rodas aizsargājošās daļas. Tās ir psihes izdzīvošanas stratēģijas, aizsargmehānismi.

Pieaugušā vecumā aizsargi var izskatīties ļoti dažādi. Vienam tie izpaužas kā perfekcionisms un nemitīga analizēšana. Citam — kā noslēgšanās, nejūtīgums vai darbaholisms. Vēl citam — kā izdabāšana, pārmērīga pielāgošanās, telefona skrollēšana, pārēšanās vai vielu lietošana — jebkas, kas palīdz nesaskarties ar sāpēm.

Šīs daļas, kas aktivizējas bērnībā turpina cilvēkā dzīvot arī pieaugušā vecumā un ietekmē to, kā reaģējam stresa situācijās, kā veidojam attiecības un kā redzam sevi.

Iekšējā bērna un aizsargājošo daļu dinamika IFS

IFS piedāvā skatīties uz iekšējo bērnu kā psihes daļu, ko esam izstūmuši trimdā no apziņas un kura ļoti cieši ir saistīta ar aizsargājošām daļām psihē. Aizsargi sargā, lai sāpīgas un neizturamas pieredzes (iekšējā bērna brūces) nekad neatkārtotos.

Šie aizsargi kādreiz bija nepieciešami izdzīvošanai, bet bieži vien tie netīši traucē dziedināt agrīnās emocionālās brūces.

• Perfekcionists var likt pārspīlēti stresot un pārmērīgi gatavoties prezentācijai, jo ir bailes, ka, ja tiks pieļauta kāda kļūda, tad iekšējais bērns var piedzīvot noraidījumu. Piemēram, prezentācija tiek slīpēta un pārbaudīta līdz katram sīkumam, strādājot naktī un baidoties no vismazākās neveiksmes.

• Iekšējais kritiķis var pārpludināt psihi ar milzīgu kauna sajūtu pat pie mazākās kļūdas vai neuzmanības. Piemēram, nokavēts darbs vai svarīga tikšanās reize var izraisīt lielu pašpārmetumu vilni.

• Darbaholiķis ierokas darbos, lai palīdzētu nejust iekšējā bērna skumjas un sāpes. Piemēram, regulāra aizsēdēšanās darbā vai sociālo mediju bezjēdzīga skrollēšana palīdz nesajust iekšējās sāpes, kas ir turpat virspusē.

IFS aizsargājošās daļas neuzskata par "sliktām" vai "ienaidniekiem".

IFS pamattēze ir, ka “nav sliktu daļu”. Tā ir ļoti atbrīvojoša paradigma, un mūsu psihe un daļas to novērtē.

Tas nenozīmē, ka visas daļu reakcijas ir vēlamas. Tas nozīmē, ka pat problemātiskākās no tām sākotnēji ir radušās ar mērķi palīdzēt. Dziedināšana sākas tad, kad pret šīm daļām iespējams izturēties ar sapratni, nevis tās apkarot un kaunināt. Tad tās var atslābt un ļaut piekļūt dziļākajam ievainojumam.

Kā sadzirdēt un atpazīt iekšējo bērnu sevī?

Iekšējais bērns bieži komunicē netiešā veidā. Kad tas tiek “aktivizēts” noteiktās dzīves situācijās, tā “balss” var izpausties kā:

• Pēkšņas un spēcīgas emocijas: Bailes, skumjas vai kauns. Piemēram, strīds ar partneri var izraisīt spēcīgu pamestības sajūtu, vai nevainīgs kolēģa komentārs var pēkšņi izraisīt spēcīgu kauna vai mazvērtības sajūtu, kas ir neproporcionāla konkrētajai situācijai.

• Fiziskas sajūtas: Piemēram, smagums krūtīs, saspringums plecos, 'kamols kaklā' vai vēdersāpes bez acīmredzama medicīniska iemesla.

• Uzvedības reakcijas: Piemēram, noslēgšanās, pēkšņs dusmu izvirdums vai vēlme saņemt apstiprinājumu no otra, pārmērīga piekāpšanās citu vēlmēm, izvairīšanās no konfliktiem, perfekcionisms, pārmērīga ēšana, vai tieksme pēc atkarību izraisošām vielām...

Kad šos signālus atpazīst kā iekšējo bērnu, tas ļauj uz tiem paskatīties līdzjūtīgāk.

Iekšējā bērna dziedināšana ar Patības palīdzību

IFS uzskata, ka katrā no mums, neatkarīgi no pieredzētā, ir neskarts, vesels kodols – Patība (Self). Šis psihes kodols nav tikai vēl viena psihes daļa. Tā ir mūsu būtības centrs - vieta, kurā iespējams sastapt sevi ar lielāku mieru, skaidrību un līdzjūtību.

Pat ja dzīves gaitā ir vājinājies kontakts ar šo centru un ikdienā dominē psihi aizsargājošās daļas, šo saikni ir iespējams atjaunot un caur to dziedināt iekšējo bērnu.

Un tieši šīs jaunās attiecības bieži kļūst par katalizatoru pārmaiņām.

Kāpēc iekšējā bērna dziedināšana ir svarīga?

Iekšējais bērns ietekmē to, kā jūtamies, kā piedzīvojam dzīvi un kā veidojam attiecības. Tāpēc darbs ar šo tēmu nav tikai rakāšanās pagātnē.

Iekšējā bērna ievainojumu dziedināšana var palīdzēt:

• labāk pārvaldīt emocijas un samazināt reakciju intensitāti stresa situācijās;

• veidot dziļākas attiecības, mazāk vadoties no vecajiem paterniem;

• attīstīt lielāku pieņemšanu pret sevi un savām daļām;

• atjaunot saikni ar dzīvesprieku, spontanitāti un radošumu.

Var mēģināt šo risināt ar saprašanu, paškontroli un centieniem vienkārši mazināt reakciju intensitāti. Dažreiz tas īslaicīgi palīdz. Taču bieži tas nemaina pašu aizsargmehānismu.

Ja zem Tavām reakcijām tiešām stāv agrīns ievainojums, ar gribasspēku vien parasti nepietiek. Terapijā ar to ir iespējams strādāt dziļāk — ne tikai saprast, kas notiek, bet arī mainīt attiecības ar tām daļām, kuras to visu Tevī glabā.

Ja Tevi tas uzrunā, piesakies uz bezmaksas konsultāciju!