Iekšējās ģimenes sistēmas (Internal Family Systems jeb IFS)
Iekšējās ģimenes sistēmas jeb IFS ir psihoterapijas pieeja, ko izveidojis amerikāņu psihoterapeits Ričards Švarcs.
IFS pamatā ir uzskats, ka cilvēka psihe sastāv no vairākām daļām. Dažas no tām cenšas mūs pasargāt, citas ir saistītas ar agrāk piedzīvotām sāpēm, bailēm vai kaunu.
Dažādu daļu esamība pati par sevi netiek uzskatīta par problēmu — tā ir dabiska cilvēka iekšējās pasaules īpašība.
IFS modelī pieņem, ka līdzās daļām cilvēkam ir pieejama arī Patība jeb Self — spēja pret savu iekšējo pieredzi izturēties ar lielāku mieru, skaidrību, interesi un līdzjūtību. Terapijā šī spēja var palīdzēt veidot citādas attiecības ar aizsargājošajām un ievainotajām daļām.
Saskaroties ar psiholoģiskajām grūtībām, ko apzīmējam kā trauksmi, depresiju, traumu vai PTSS, OCD, kaunu un vainas izjūtu, hronisku stresu, hronisku nogurumu, zemu pašvērtējumu u.c., cilvēkam ir viegli sajusties, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā.
IFS pieeja piedāvā citu skatījumu: šie “simptomi” nav patoloģijas, bet veidi, kā psihe agrāk mēģinājusi mazināt apdraudējumu, sāpes vai grūtības attiecībās.
Piemēram, pastāvīga modrība var būt mēģinājums savlaicīgi pamanīt apdraudējumu, noslēgšanās var palīdzēt mazināt emocionālu pārslodzi, bet atkārtoti rituāli — īslaicīgi samazināt trauksmi.
IFS pieejā necīnās ar šīm daļām un necenšas tās „izārstēt” vai no tām atbrīvoties. Tā vietā līdzjūtīgi tiek pētīts, kāpēc katra daļa uzņēmās savu lomu un ko tā patiesībā cenšas aizsargāt.
Kad šo daļu stāsts tiek sadzirdēts un to pūles tiek atzītas, daļas var sākt atslābt. Tām vairs nav jāturpina izmantot savas reizēm ekstrēmās stratēģijas — un tā vietā var rasties lielāka iekšēja harmonija, elastīgums un piekļuve katra cilvēka iekšējam veselumam. Šīs grūtības nav apliecinājums, ka jūsos ir kaut kas fundamentāli sabojāts vai ir kāds fundamentāls trūkums — katra no daļām vienkārši dara visu, ko agrāk iemācījusies, lai pasargātu.
IFS skatījums uz psiholoģiskajām grūtībām
Psihes daļu modelis IFS terapijā
IFS skatījumā psihe nav viendabīga.
IFS modelī psihes centrā ir Patība jeb Self - cilvēka iekšējais viedums un veselums, ko raksturo tādas īpašības kā līdzjūtība, zinātkāre, radošums, drosme, skaidrība, uzticēšanās, miers un saikne ar citiem.
Dažādos brīžos priekšplānā var nonākt atšķirīgas daļas ar savām emocijām, uzskatiem un veidiem, kā pasargāt cilvēku. Modelī parasti izšķir trimdā esošās daļas un divus aizsargājošo daļu veidus — menedžerus un ugunsdzēsējus.
Trimdā esošās daļas
Ar trimdā esošām daļām IFS apzīmē ievainojamas iekšējās pieredzes aspektus, kas var būt saistīti ar sāpēm, bailēm, kaunu, vientulību vai sajūtu, ka cilvēks nav pietiekams. Aizsargājošās daļas mēdz censties nepieļaut, ka šīs izjūtas kļūst pārāk spēcīgas.
Menedžeri
Menedžeri cenšas novērst apdraudējumu, pirms tas ir noticis. Tie cenšas mūs pasargāt, izmantojot stratēģijas, kas bieži vien var negatīvi ietekmē mūsu dzīvi, piemēram, izpaužoties kā iekšējais kritiķis, perfekcionisms, pārmērīga analizēšana, izdabāšana vai izvairīšanās.
Ugunsdzēsēji
Ugunsdzēsēji ir reaktīvas daļas, kas iejaucas, kad citas stratēģijas vairs nestrādā. Tie ātri un impulsīvi rīkojas, lai samazinātu emocionālo spiedienu, piemēram, pārmērīgi ēdot vai lietojot alkoholu. Lai gan viņu rīcība var šķist kaitīga, viņi cenšas aizsargāt mūs no trimdā esošo daļu emocionālajām sāpēm.
Patības jeb Self loma
Psihes plurālisms un nepatoloģizējoša pieeja
Iekšējās Ģimenes Sistēmas (IFS) uzskata, ka ir normāli, ka mūsu psihe sastāv no daudzām daļām. Dažas no tām ir saistītas ar sāpīgu pieredzi, citas cenšas no tās pasargāt. Taču visas rūpējas par mūsu labklājību un ir vērtīgas iekšējai sistēmai. Atšķirīgi impulsi un iekšēji konflikti paši par sevi nenozīmē, ka ar cilvēku nav kaut kas kārtībā.
Kā saka Ričards Švarcs, “Nav sliktu daļu”. Pat ekstrēmākie psihes daļu stāvokļi un uzskati ir mēģinājumi uzturēt sistēmas līdzsvaru un pasargāt mūs no jauniem ievainojumiem. Laikam ejot, šīs aizsardzības stratēģijas var novecot, bet to mērķis vienmēr ir bijis palīdzēt mūsu psihes veselumam. Tas nenozīmē, ka jebkura rīcība ir nekaitīga vai pieņemama. IFS nošķir daļas aizsargājošo nolūku no sekām, ko tās izmantotā stratēģija rada cilvēkam vai apkārtējiem.
IFS terapijas darba mērķis nav daļu iznīcināšana. Terapijā tiek pētīta to funkcija, mazinātas ekstrēmas aizsardzības formas un meklēti elastīgāki reaģēšanas veidi.
IFS sesija parasti sākas ar konkrētu grūtību, situāciju vai reakciju, ar kuru cilvēks vēlas strādāt.
Sesijas laikā tiek pievērsta uzmanība ne tikai stāstam par notikušo, bet arī tam, kas parādās, par to runājot. Tās var būt emocijas, ķermeņa sajūtas, domas, tēli vai vēlme izvairīties, mainīt tēmu, visu izskaidrot vai noslēgties.
Mēs varam pētīt, kura daļa konkrētajā brīdī ir aktīva, ko tā mēģina panākt un no kā tā baidās.
Terapeita uzdevums ir palīdzēt noturēt uzmanību un piemērotu darba tempu, nevis pateikt priekšā, ko konkrētā daļa “patiesībā” nozīmē.
Pakāpeniski var kļūt iespējams tuvoties ievainotajām daļām un agrākajai pieredzei. Mērķis nav atkārtoti pārdzīvot notikušo, bet palīdzēt iekšējai sistēmai vairs nereaģēt tā, it kā pagātne joprojām turpinātos.
Savā darbā IFS izmantoju kā centrālo karti, ko papildina pieredzes balstīts, ķermenī orientēts darbs. →Plašāk par pieredzes terapiju.
Kā notiek IFS terapija?
IFS ar Patību jeb Self apzīmē stāvokli, kurā cilvēks spēj būt kontaktā ar savu iekšējo pieredzi ar lielāku mieru, skaidrību, zinātkāri un līdzjūtību.
Ričards Švarcs Patību apraksta ar tādām īpašībām kā miers, skaidrība, zinātkāre, līdzjūtība, drosme, pārliecība, radošums un saikne ar citiem.
Praksē tas nav īpašs vai ideāls stāvoklis, kurā vairs nav grūtu emociju. Patība kļūst vairāk pieejama brīžos, kad viena konkrēta reakcija cilvēku vairs pilnībā nepārņem - nepārpludina.
Piemēram, var būt iespējams pamanīt paškritisko daļu, uzreiz nenoticot visam, ko tā saka. Vai sajust bailes un vienlaikus izturēties pret tām ar interesi, nevis mēģināt tās nekavējoties apspiest.
IFS skatījumā pārmaiņas rodas nevis tāpēc, ka daļas tiek piespiestas pazust, bet tāpēc, ka veidojas citādas attiecības ar tām. Kad aizsargājošās daļas jūtas pietiekami sadzirdētas un drošas, tās var pakāpeniski mazināt kontroli. Aizsargājošām daļām tiek palīdzēts atrast konstruktīvākas lomas iekšējā sistēmā, kur to dabiskās īpašības - faktiski resursi- var izpausties psihei noderīgos veidos.
Iepazīšanās saruna
Pārrunāsim, kas Tevi atvedis, ko Tu meklē terapijā un vai šāds darba veids Tev varētu būt piemērots. Tas būs laiks, kad varēsi iepazīt mani un saprast, vai sajūti, ka mums saskanēs un vēlies turpināt.
Internal Family Systems
"Nav sliktu psihes daļu". Ričards C. Švarcs
© 2024. All rights reserved.
Kontakti