Pieredzes terapija - kad sajūtas un uzvedība nemainās, lai gan visu saprotu

Vai jūti iestrēgumu cīņā ar trauksmi, nomāktību, enerģijas un motivācijas trūkumu, dažādiem fiziskiem simptomiem, neskatoties uz to, ka jau esi ar sevi strādājis un pat, iespējams, jau bijis terapijā?

Ko darīt, ja savu grūtību apzināšanās un izrunāšana palīdz tās saprast, bet automātiskās reakcijas tomēr turpina atkārtoties?

Intelektuāla saruna ar psihologu vai psihoterapeitu ir tā, kas ļauj labāk saprast to, kas notiek, iespējams kāpēc, un ļauj izstrādāt stratēģijas izmaiņām. Šādā terapijā viens no panākumiem ir insaits – kāda sasāpējuša jautājuma izpratne, kaut kas tiek atklāts un apzināts. Par to mēdz teikt "kaut kas saslēdzās, bija klikšķis, pieleca" utml.

Savas pieredzes izpratne ir nozīmīga terapijas daļa, jo var palīdzēt pamanīt likumsakarības, labāk regulēt emocijas un rīkoties apzinātāk. Tomēr dažkārt cilvēks jau labi saprot, kāpēc izjūt trauksmi, saspringst vai izvairās, bet konkrētajā situācijā ierastā reakcija joprojām rodas automātiski.

Tas nenozīmē, ka uz savas situācijas izpratni vērsts darbs nav vajadzīgs. Tas var palīdzēt labāk saprast savas grūtības, regulēt emocijas un rīkoties apzinātāk. Pieredzes terapija šo darbu papildina.

Kādēļ nereti neizdodas atrisināt simptomus-problēmu pilnībā?

Daļa automātisku emocionālu un ķermenisku reakciju var būt saistīta ar agrākā pieredzē veidojušos emocionālu iemācīšanos. Cilvēkam bieži vien pat īsti nav skaidras apzinātas atmiņas par noteikto emocionālo vai uzvedības reakciju. Cilvēks tikai piedzīvo, piemēram, trauksmi sociālās situācijās, bet īsti nesaprot, kad un kāpēc tas sākās.

To sauc par implicītu emocionālu iemācīšanos — iepriekšējās pieredzes ietekmētu reaģēšanas veidu, kuram nav nepieciešama skaidra, apzināta atmiņa.

Piemēram: Ja bērnībā Tevi bieži kritizēja par dusmu izrādīšanu, Tavas smadzenes varētu būt “iemācījušās”, ka dusmas ir bīstamas, un tagad Tu varētu just trauksmi vai apdraudējumu, pat ja šo saikni neapzinies. Sevis nomierināšanas un kognitīvas tehnikas var palīdzēt regulēt šo trauksmi. Taču, ja trauksme saistīta ar izvairīšanos piedzīvot dusmas, ar trauksmes regulēšanu vien var nepietikt. Pieredzes terapijā svarīgi pakāpeniski iepazīt arī pašas dusmas, saprast, kādēļ tās kļuvušas bīstamas, un mācīties tās izjust un paust piemērotā veidā.

Pieredzes terapija sarunai un izpratnei pievieno uzmanību tam, kas notiek šeit un tagad — emocijām, ķermeņa reakcijām, impulsiem, iekšējiem tēliem un veidiem, kā cilvēks sevi pasargā no šīs trauksmes sesijas laikā ar terapeitu. Sesijā ar šīm reakcijām strādā pakāpeniski un cilvēkam piemērotā tempā, sākumā tās izpētot un pēc tam virzoties uz jaunu veidu kā reaģēt.

Par pieredzes darbu to sauc tādēļ, ka uzmanība tiek pievērsta ne tikai stāstam par pieredzi, bet arī tam, ko cilvēks piedzīvo pašā sesijā, kā iemācās reaģēt savādāk.

Kas ir Pieredzes terapija?

Pieredzes terapija nav viena konkrēta metode, bet veidojusies no dažādām terapijām un drīzāk var runāt par dažādu ideju, tehniku un metožu saplūšanu, kuras vieno kopēji principi un pieeja. Tas ir veids, kā terapijā strādāt ne tikai ar cilvēka stāstu un domām, bet arī ar dzīvo pieredzi, kas parādās sesijas laikā. Kopumā tas atspoguļo psiholoģijas attīstību uz integrētu pieeju, kur prāts, ķermenis un emocijas viss tiek skatīts kopumā.

Pieredzes terapijas pamatā ir ideja, ka ar savas problēmas intelektuālu izpratni vien dažkārt nepietiek. Pārmaiņām nozīmīga var kļūt jauna, izdzīvota emocionāla un ķermeniska pieredze: cilvēks ne tikai stāsta par ierasto reakciju, bet piedzīvo to pašā sesijā un kopā ar terapeitu izmēģina citu veidu, kā reaģēt. Viens no modeļiem, ar kuru šo procesu skaidro, ir implicītās atmiņas aktualizēšanās un mainīšanās jaunas pieredzes kontekstā.

Tradicionālā kognitīvi orientēta terapijas un Pieredzes terapijas pieejas

Tradicionālā kognitīvā pieeja: top-down (no augšas uz leju)

• Sarunas formā pēta klienta dzīvi, kas ir noticis un kāpēc

• Analizē domas: “Kādas ir manas domas?”

• Plāno uzvedību: “Ko es varu darīt savādāk?”

• Izmanto kognitīvās stratēģijas: “Kā es varu mainīt savus uzskatus?”

Pieredzes terapija: bottom-up (no apakšas uz augšu)

• Pievēršas emocionālajām atmiņām, ķermeņa sajūtām un emocijām šeit un tagad.

• Izmanto apzinātību, lai piekļūtu dziļākajām zemapziņas pārliecībām.

• Veido iespēju piedzīvot koriģējošu emocionālu pieredzi un pakāpeniski mainīt ierastos reaģēšanas modeļus.

Kā pieredzes darbs notiek sesijā?

• sākam ar konkrētu situāciju vai grūtību;

• pamanām, kas parādās, par to runājot;

• pievēršam uzmanību emocijām, ķermenim un aizsargreakcijām;

• strādājam piemērotā tempā, nepiespiežot atkārtoti pārdzīvot notikušo;

• pēc pieredzes pārrunājam un integrējam to, kas kļuvis skaidrāks.

Pieredzes terapijas pamatprincipi

Darbs ar to, kas uztur grūtības

Pieredzes terapijā tiek pētīts ne tikai redzamais simptoms, bet arī emocijas, pārliecības, ķermeņa reakcijas un aizsardzības stratēģijas, kas var uzturēt grūtības. Mērķis nav atrast vienu universālu cēloni, bet saprast konkrētā cilvēka pieredzi un paplašināt viņa iespējas reaģēt.

Apzinātība kā sevis izpētes (nevis pašregulācijas) rīks

Apzinātība šajā gadījumā nav tikai regulēšanas/nomierināšanas metode (kā kognitīvi biheviorālajā terapijā), bet veids, kā izpētīt savas reakcijas. Klienti tiek aicināti vērst niansētu uzmanību uz to, kas ar viņiem notiek (domas, emocijas, ķermeņa reakcijas), lai neapzinātais kļūtu apzināts.

Drošība ķermenī un nervu sistēmā

Drošība ir pamats, lai klients spētu patiešām pieskarties dziļākajiem psihes slāņiem, neiestrēgstot intelektuālā runāšanā vai aizsargreakcijās.

Manā personīgajā un profesionālajā pieredzē Latvijas terapijas praksē ķermeņa reakcijām, trauksmes līmenim un tam, vai cilvēks sesijā spēj palikt kontaktā ar savām emocijām, nereti tiek pievērsts par maz uzmanības. Tādēļ bieži vien klienta nervu sistēma var būt tālu no pietiekama regulācijas līmeņa, lai notiktu dziļi terapeitisks, transformējošs darbs. Tipiski tas nozīmē, ka klientam ir grūti atcerēties sāpīgus notikumus, viņš apjūk, iestrēgst, intelektualizē vai paliek vien kognitīvā līmēnī runājot par savu problēmu.

Šīs reakcijas nav terapijas neveiksme, bet nozīmīga informācija par trauksmi un aizsardzības mehānismiem.

Pieredzes terapeits seko ne tikai stāsta saturam, bet arī trauksmei un ķermeņa reakcijām, kas parādās sesijā un kad nepieciešams izmanto dažādas ķermeņa, elpošanas u.c. regulācijas paņēmienus, lai veicinātu nervu sistēmas drošību un ļautu klientam būt intensitātē, kas ļauj turpināt būt kontaktā ar sevi gan kognitīvi, gan emocionāli, gan ķermeniski.

Terapeitiskās attiecības kā daļa no darba

Pieredzes terapijā attiecības ar terapeitu nenozīmē tikai drošu vietu sarunai ar profesionāli. Sesija ir telpa, kurā atklājas, kā cilvēks spēj palikt kontaktā ar sevi, izteikt vajadzības, sajust savas robežas un piedzīvot emocijas otra cilvēka klātbūtnē. Tā ir iespēja citādi veidot attiecības, reaģēt un uzticēties, kā arī piedzīvot, ka Tevi uztver un saredz citādi.

Terapeitiskais fokuss uz šeit un tagad

Pieredzes terapijā nepietiek tikai aprakstīt notikumus vai tos analizēt. Pieredzes terapijā klients tiek aicināts mērķtiecīgi fokusēties uz to, ko jūt, domā un sajūt ķermenī tieši šajā brīdī (šeit un tagad). Terapeits aktīvi jautā un vērš Jūsu uzmanību atkal un atkal uz to, ko Jūs šobrīd jūtat, domājat un sajūtat savā ķermenī. Piemēram, viņš varētu jautāt: 'Kas notiek Jūsu ķermenī tieši tagad, kad mēs runājam par šo situāciju?' Vai arī: 'Kādas emocijas Jūs šobrīd izjūtat?' Šis fokuss uz tagadni palīdz piekļūt dziļākām, neapzinātām emocijām un pārliecībām, kas citādi paliktu apslēptas. Vispārīga saruna par dzīvi lielākoties tiek uzskatīta par neproduktīvu laiku.

Ne-patologizējošs skatījums uz simptomiem un reakcijām

Pieredzes terapijā klienta simptomi, uzvedība un reakcijas netiek noliegtas, bet tiek meklēts izskaidrojums, kāpēc tie parādās. Terapijā pētām, kādu funkciju tās pilda, kas tās aktivizē un kas palīdzētu reaģēt elastīgāk. Tas nenozīmē, ka simptomi nevar būt smagi vai klīniski nozīmīgi; vienlaikus arī sāpīgai reakcijai var būt saprotama aizsargājoša funkcija.

Pieredzes terapijas vēsturiskās saknes

Jau kopš 1950. gadiem Karls Rodžers aizsāk ideju, ka pieredze, kas notiek “šeit un tagad” ir ļoti nozīmīga terapijas procesā. Tas nozīmē, ka stāsti par pagātni ir būtiski vien tik, cik tie šobrīd iedarbina konkrētus emocionālus procesus.

Fritza Perla Geštalta terapija ir pieskaitāma pie šī virziena aizsākumiem, jo tajā tiek izmantota “lomu izspēle” un uzmanības pievēršana ķermenim.

Vilhelma Raiha ķermeņa psihoterapija bija nozīmīgs sākums ķermeņa orientētajām pieredzes terapijas pieejām, kam turpinājums ir Aleksandra Lovena Bioenerģētiskā pieeja, kas pētīja, kā caur fiziskām ķermeņa kustībām var izpaust apspiestās emocijas.
Viena no populārākajām ķermenī orientētajām metodēm šobrīd ir Pītera Levīna Somatiskās pieredzes terapija, kas ļoti labi strādā ar traumu, jo caur ķermeņa sajūtām piekļūst nervu sistēmai un palīdz tai atgriezties regulētākā stāvoklī.

Pieredzes darba virzienu attīstījušas arī psihodinamiskās pieejas. Habiba Davanlū izstrādātajā Intensīvajā īstermiņa dinamiskajā psihoterapijā (ISTDP) uzmanība tiek pievērsta saiknei starp jūtām, trauksmi un aizsardzības mehānismiem. Tā piedāvā aktīvu darbu ar aizsardzībām, kas sesijā attālina no emociju piedzīvošanas.

Savukārt Diānas Fošas izstrādātā Paātrinātā pieredzes dinamiskā psihoterapija (AEDP) savieno psihodinamisku un pieredzes darbu ar piesaistes teoriju. Viņa īpašu nozīmi piešķir drošām un emocionāli atsaucīgām attiecībām ar terapeitu un tam kā cilvēks piedzīvo pašas pārmaiņas un emocijas otra cilvēka klātbūtnē.

Iekšējās ģimenes sistēmas (Internal Family Systems) terapija, ko izstrādāja Ričards Švarcs, piedāvā psihes daļu modeli. Tā palīdz iepazīt daļas, kuras agrākās pieredzes ietekmē uzņēmušās aizsargājošas lomas vai nes sāpīgu pieredzi, un veidot starp tām līdzsvarotākas attiecības Self vadībā.

Koherences terapijas pienesums ir pieeja caur kuru tiek atklātas dziļas, neapzinātas emocionālas pārliecības un shēmas. Tā arī izveido atmiņas rekonsolidācijas modeli - kas ir viens no modeļiem, ar kuru skaidro, kā agrāk iemācīta emocionāla reakcija, sastopoties ar jaunu pieredzi, noteiktos apstākļos var izmainīties.

Neirozinātne par pieredzes terapiju

Neirozinātne pēta kā nervu sistēma tostarp smadzenes ir saistītas ar domāšanu, uzvedību, emocijām, spēju rīkoties un komunicēt.

Var uzskatīt, ka psihoterapijai mūsdienās ir jābalstās neirozinātnes atziņās un terapijas efektivitāte lielā mērā var tikt izskaidrota no neirozinātnes viedokļa.

Līdz ar neirozinātnes attīstību un pētījumiem, apstiprinās vairākas no pieredzes terapijas pieejām un principiem:

Atmiņu rekonsolidācija - process, kurā jau nostiprināta atmiņa pēc tās aktivizēšanas noteiktos apstākļos var kļūt maināma un pēc tam atkal stabilizēties. No neirozinātnes viedokļa atmiņu rekonsolidācija balstīta smadzeņu neiroplasticitātē - spējā pielāgoties un mainīt savu struktūru un funkcijas, veidot jaunas neironu saiknes un pārveidot esošās.

Implicītās(neapzinātas) atmiņas - agrākās pieredzes ietekmē veidojušies automātiski emocionāli, ķermeniski un uzvedības reakciju modeļi, kas var aktivizēties bez apzinātas atcerēšanās. Implicitās atmiņas izskaidro, kāpēc noteiktas reakcijas atkārtojas arī tad, ja cilvēks apzināti saprot, ka pašreizējā situācija nav apdraudoša.

Informācijas apstrāde virzienā no Apakšas uz augšu - neirozinātne rāda, ka zemgarozas jeb dziļākie, mazāk apzinātie smadzeņu procesi, tostarp amigdala, spēcīgi ietekmē mūsu emocijas, uzvedību un pat domāšanu. Somatiskas un apzinātības tehnikas ļauj pievērsties ķermeņa un emociju reakcijām, lai tajās ietvertā informācija kļūtu pieejama apzinātai izpratnei un integrācijai. Tas atšķiras no mēģinājuma automātiskās reakcijas mainīt tikai ar loģisku saprašanu un apzinātu izvēli, kas būtu no augšas uz apakšu kognitīvās pieejas.

Kādas terapijas ietilpst pieredzes terapiju grupā?

• Iekšējās ģimenes sistēmas terapija (Internal Family Systems)

• Somatiskā pieredzes terapija (Somatic Experiencing)

• EMDR (Eye Movement Desensitization and Reprocessing)

• ISTDP, AEDP, u.c. Latvijā gan mazāk pieejamas terapijas.

Pieredzes terapijas pielietojums

Pieredzes terapijas pieejas īpaši izmanto darbā ar traumatiskas pieredzes sekām, piesaistes grūtībām un emociju regulācijas grūtībām. Darbā izmanto fokusu uz šeit un tagad, emociju un ķermeņa reakciju vērošanu, darbu ar psihes daļām un iztēli.

Drošība un apzinātība palīdz veidot apstākļus, kuros cilvēks var pievērsties dziļākām emocionālām reakcijām, nezaudējot kontaktu ar sevi un terapeitu.

Turpmākie soļi

Ja šāda terapeitiskā pieeja Tevi uzrunā, sazinies ar mani un piesakies uz bezmaksas 20 min konsultāciju, lai noskaidrotu vai pieredzes terapija atbilst Tavai situācijai un vai mēs varam to risināt terapijā.

Idejas rakstam ņemtas no:

• Cammisuli, D. M., un Castelnuovo, G. (2023). Neuroscience-based psychotherapy: A position paper. Frontiers in Psychology.

• Senreich, E., Straussner, S. L. A., un Dann, J. (red.) (2025). Experiential Therapies for Treating Trauma. Routledge.