Polivagālā teorija un IFS terapija: kā nervu sistēma ietekmē dzīvi un terapiju

Viena no svarīgākajām polivagālās teorijas atziņām ir tas, cik ļoti mūsu nervu sistēmas stāvoklis ietekmē to, kā mēs redzam sevi un pasauli. Mainās domas, emocijas, fiziskā pašsajūta un arī tas, kādas iespējas mēs vispār saskatām savā dzīvē.

Vienu un to pašu situāciju divi cilvēki var uztvert ļoti atšķirīgi. Un arī mēs paši vienu un to pašu situāciju dažādos brīžos varam redzēt pavisam citādi. Piemēram, kāda problēma attiecībās vienā brīdī šķiet risināma, bet citā izraisa ļoti spēcīgu trauksmi vai bezcerības sajūtu. Ārējie apstākļi nav mainījušies, bet mūsu skatījums ir pilnīgi cits.

Nervu sistēmas stāvoklis savā ziņā ir kā brilles, caur kurām skatāmies uz pasauli. Tajā brīdī neliekas, ka tās ir brilles. Ir sajūta, ka tā ir realitāte — situācija ir bezcerīga, es netikšu galā, nekas nemainīsies.

Šie stāvokļi nav nemainīgi. Tos ir iespējams mainīt, reizēm pat pārsteidzoši ātri. Un, mainoties mūsu iekšējam stāvoklim, mainās arī tas, kā mēs uztveram situācijas, tostarp tās, kas iepriekš šķita neatrisināmas un pārāk satraucošas.

Terapijā to iespējams ne tikai saprast teorētiski, bet arī tieši piedzīvot.

Kas ir polivagālā teorija?

Polivagālo teoriju 20. gadsimta 90. gados izstrādāja amerikāņu neirozinātnieks Stīvens Porgess (Stephen W. Porges). Tā piedāvā modeli, kā autonomā nervu sistēma piedalās mūsu reakcijās uz drošību, stresu un apdraudējumu.

Autonomā nervu sistēma regulē daudzas organisma funkcijas, kas lielākoties nav mūsu apzinātā kontrolē, piemēram, sirdsdarbību, gremošanu un pielāgošanos fiziskai slodzei. Tajā ietilpst simpātiskā un parasimpātiskā nervu sistēma. Nozīmīga parasimpātiskās nervu sistēmas daļa ir klejotājnervs jeb vagālais nervs.

Viens no polivagālās teorijas jēdzieniem ir neirocepcija. Ar to Porgess apraksta procesu, kurā mēs uztveram drošības un apdraudējuma signālus no apkārtējās vides, citiem cilvēkiem un sava ķermeņa, arī bez apzinātas izvērtēšanas.

Piemēram, varam ar prātu saprast, ka pašreizējā situācijā nekas slikts nedraud, bet ķermenis tik un tā reaģē ar trauksmi vai saspringumu. To var ietekmēt arī mūsu iepriekšējā pieredze.

Trīs galvenie nervu sistēmas stāvokļi

Polivagālā teorija izdala trīs galvenos reakciju veidus. Šis iedalījums palīdz aprakstīt dažādas mūsu pieredzes, lai gan reālā nervu sistēmas darbība ir sarežģītāka un šie stāvokļi nav stingri nodalīti.

Ventrālais vagālais stāvoklis — drošība un kontakts

Šajā stāvoklī, kā to apraksta polivagālais modelis, jūtamies pietiekami droši, lai būtu kontaktā ar citiem un iesaistītos apkārt notiekošajā. Ir vieglāk domāt skaidri, būt atvērtiem un saskatīt dažādus situāciju risinājumus.

Interesanta ir atšķirība starp sajūtu, ka man nekas aktīvi nedraud, un drošības sajūtu. Lai justos droši, ne vienmēr pietiek ar to, ka nekas slikts nenotiek. Reizēm nepieciešami aktīvi drošības signāli, lai patiesi izdotos atslābināties. Citam tā var būt daba, makšķerēšana, saskarsme ar mājdzīvniekiem, kāda atslābinoša vingrošana vai otra cilvēka klātbūtne ar mierīgu balss toni, acu kontaktu un pieskārienu. Katram pašam ir jāatrod savi aktīvie drošības signāli, kas ļauj piedzīvot patiesu atslābumu.

Svarīgs, protams, ir arī miegs, atpūta un uzturs — pamats, lai ķermenis justos labi.

Reizēm var būt grūti pieņemt, ka it kā viss ir kārtībā, bet neizdodas atslābināties. Nereti tam pievienojas pašpārmetumi par to, ka nejūtos tā, kā, manuprāt, vajadzētu. Tas, protams, nepalīdz.

Simpātiskā mobilizācija — cīņa vai bēgšana

Simpātiskā nervu sistēma palīdz mums mobilizēties un rīkoties. Tā ir nepieciešama ne tikai apdraudējuma situācijās, bet arī sportojot, strādājot un citās aktivitātēs, kurās vajadzīga enerģija.

Kad uztveram draudus, aktivācija var pastiprināties. Pieaug muskuļu spriedze, var paātrināties sirdsdarbība, parādīties trauksme, nemiers vai aizkaitināmība.

Mainās arī tas, kam pievēršam uzmanību. Vairāk koncentrējamies uz iespējamām briesmām, gribam kontrolēt situāciju vai jūtam, ka kaut kas nekavējoties jādara.

Pati simpātiskā aktivācija nav problēma. Grūtības rodas tad, ja tā saglabājas ilgstoši un kļūst grūti no tās atgūties.

Dorsālais vagālais stāvoklis — atslēgšanās un bezspēcība

Polivagālajā modelī šo stāvokli saista ar atslēgšanās vai sabrukuma pieredzi, kad situācija šķiet pārāk smaga vai neizbēgama.

Cilvēks var just izteiktu pasivitāti, enerģijas trūkumu, emocionālu tukšumu vai atsvešinātību.

Ja simpātiskajā aktivācijā dominē sajūta, ka kaut kas steidzami jādara, tad bezspēcības stāvoklī var šķist, ka neko nav iespējams izdarīt.

Tomēr nogurums, depresija vai emocionāla atslēgšanās automātiski nenozīmē dorsālu vagālu aktivāciju. Šīm grūtībām var būt dažādi cēloņi, un polivagālā teorija ir viens no veidiem, kā tās aplūkot, nevis diagnostikas metode.

Kad šķiet, ka tāds vienkārši esmu

Ja kādu stāvokli piedzīvojam ilgstoši, var sākt likties, ka tas ir mūsu veids, kā būt. Mūsu identitāte. Es esmu trauksmains. Es vienmēr visu uztveru pārāk nopietni. Man pastāvīgi nav spēka.

Ir svarīgi pamanīt, ka ir arī brīži, kuros jūties citādi. Tas pats jautājums vairs neliekas tik bezcerīgs, ir iespējams sarunāties, rodas interese vai vēlēšanās kaut ko darīt.

Kad esi šajā atslēgšanās vai sabrukuma stāvoklī, var būt grūti noticēt, ka iespējams justies citādi.

Piedzīvot, ka stāvoklis var mainīties

Polivagālās teorijas izmantošanu savā darbā esmu apguvis pie Debas Danas (Deb Dana), kura šo modeli pielāgojusi psihoterapijas praksei. Viņas pieejā svarīgi ir sākt ar to, ka tiek saprasts, kurā nervu sistēmas stāvoklī cilvēks šobrīd ir. Tas palīdz arī saprast, kas viņam ir nepieciešams.

Viena no lietām, kas man šajā pieejā šķiet īpaši vērtīga, ir iespēja pašam piedzīvot atšķirību starp dažādiem stāvokļiem.

Piemēram, ja cilvēks ir stāvoklī, kurā dominē bezspēcība un atslēgšanās, ar piemērotu vingrinājumu palīdzību viņš var sajusties drošāk, spēcīgāk un vairāk resursā. Šajā jaunajā stāvoklī var rasties jaunas, pozitīvākas domas un emocijas, kā arī mainīties skatījums uz situāciju, kura pirms tam likās bezcerīga.

Man šķiet, ka būtiskākais nav tikai tas, ka cilvēks uz brīdi jūtas labāk. Viņš pats piedzīvo, ka tas, kas pirms brīža šķita tik bezcerīgs un nemainīgs, var tikt pieredzēts pavisam citādi.

Protams, tas nenozīmē, ka viens vingrinājums atrisinās dziļākas grūtības, taču iespēja pašam sajust, ka pārmaiņas ir iespējamas, ir ļoti nozīmīga terapijas procesā.

Uzsvars šajā gadījumā ir uz sajušanu, nevis saprašanu — tā ir nozīmīga atšķirība.

Polivagālā teorija un IFS terapija

Savā darbā es galvenokārt izmantoju Iekšējās ģimenes sistēmu (IFS) terapiju.

IFS pieejā pievēršam uzmanību psihes daļām un caur to pieredzi cenšamies izprast, kāpēc rodas noteiktas emocionālas reakcijas.

Piemēram, viena daļa var ļoti vēlēties tuvību attiecībās, bet brīdī, kad otrs cilvēks patiešām pietuvojas, ķermenī var parādīties saspringums un cita daļa mudina distancēties. Vai arī kāda daļa cenšas visu kontrolēt, lai izvairītos no iespējamām sāpēm vai atraidījuma.

IFS terapijā nemēģina šīs reakcijas vienkārši apslāpēt. Drīzāk cenšas saprast, no kā tās mūs aizsargā un kāda pieredze aiz tām slēpjas.

Polivagālais skatījums šajā darbā palīdz pievērst uzmanību cilvēka nervu sistēmas un fizioloģiskajam stāvoklim. Reizēm ir svarīgi vispirms palīdzēt cilvēkam justies drošāk — būt resursā. Citreiz tieši otrādi — palikt kontaktā ar sarežģītām emocijām, necenšoties tās uzreiz mazināt.

Abas pieejas skatās uz cilvēka pieredzi no atšķirīgām pusēm. IFS palīdz saprast mūsu iekšējās reakcijas un to nozīmi, savukārt polivagālā teorija piedāvā papildu skatījumu uz ķermenisko stāvokli un drošības sajūtu kā resursu terapijas procesā.

Vai terapijā vienmēr vajag regulēt nepatīkamas emocijas?

Nē.

Ja cilvēks terapijā piedzīvo skumjas, dusmas, bailes vai citu nepatīkamu emociju, tas pats par sevi nenozīmē, ka viņu vajadzētu nomierināt.

Bieži tieši palikšana kontaktā ar šo pieredzi ir būtiska terapijas procesā.

Svarīgākais jautājums ir, vai cilvēkam konkrētajā brīdī ir pietiekami daudz resursu, lai paliktu ar šo pieredzi, strādātu ar to un spētu to transformēt.

Piemēram, ja trauksme kļūst tik intensīva, ka cilvēkam ir grūti domāt, atcerēties, koncentrēties vai parādās tāda kā smadzeņu migla un atslēgšanās, tas var būt signāls, ka nepieciešama papildu regulācija.

Bet, ja cilvēks spēj palikt kontaktā ar savām emocijām, ne vienmēr ir nepieciešams mēģināt šīs emocijas mazināt. Reizēm tieši iespēja tās piedzīvot ir tas, kas terapijā palīdz virzīties uz priekšu.

Ja Tevi rakstītais uzrunā, vari vairāk izlasīt par to, kā es strādāju, un turpat pieteikties iepazīšanās sarunai, lai saprastu, vai šis darbs Tev varētu derēt.

Avoti un tālāka lasīšana

Teorijas izklāstam un tās kritiskam izvērtējumam:

• Porges, S. W. (2025). Polyvagal Theory: Current Status, Clinical Applications, and Future Directions.

• Grossman, P., u. c. (2026). Why the Polyvagal Theory Is Untenable.

• Porges, S. W. (2026). When a Critique Becomes Untenable: A Scholarly Response.

• Schwartz, R. C., un Sweezy, M. (2019). Internal Family Systems Therapy, Second Edition.