Disociācija psiholoģijā un trauma

Disociācija var būt veids, kā psihe cenšas pasargāt cilvēku no pieredzes, kas konkrētajā brīdī šķiet pārāk intensīva. Tā var izpausties kā atsvešinātība no sevis, emocijām vai notiekošā, grūtības atcerēties pieredzes fragmentus vai sajūta, ka dzīve norisinās it kā no malas. Šajā rakstā aplūkošu disociāciju saistībā ar traumu un to, kā uz šīm aizsargreakcijām raugās IFS terapija.

Kas ir disociācija un kā tā var izpausties?

Disociācija ir plašs jēdziens, kas apraksta pārrāvumu ierastajā saiknē starp domām, emocijām, ķermeniskajām sajūtām, atmiņām un priekšstatu par sevi.

Ikdienā disociatīva pieredze var izpausties kā:

• sajūta, ka vēro sevi no malas;

• atsvešinātība no sava ķermeņa vai emocijām;

• sajūta, ka apkārtējā pasaule ir miglaina, attālināta vai nereāla;

• emocionāls nejutīgums;

• grūtības atcerēties noteiktus notikumus vai laika posmus;

• darbošanās it kā automātiski, bez pilnas klātbūtnes sajūtas;

• grūtības uztvert ķermeņa sajūtas un vajadzības;

Kāpēc disociācija var rasties pēc traumatiskas pieredzes?

Bērnības trauma var ietvert fizisku vai emocionālu vardarbību, hronisku pamešanu novārtā, vainošanu un atbalsta trūkumu, vecāku nespēju sniegt drošību un mīlestību, kā arī dzīvi ģimenē, kurā ir vardarbība vai atkarības.

Agrā bērnībā piedzīvota trauma sašķeļ psihi un dziļākajā līmenī ietekmē to, kā cilvēks piedzīvo sevi, citus un pasauli. Tā rada plaisas identitātē, attiecībās un ķermeniskajā pieredzē, kas var izpausties kā emocionālas svārstības, atsvešinātība un fiziski simptomi.

Psihodinamiskā psiholoģija piedāvā simbolisku un poētisku valodu, lai aprakstītu šīs traumas pieredzes iekšējo arhitektūru, padarot redzamas iekšējās brūces, kuras citādi var palikt apslēptas.Savukārt tādas mūsdienu pieejas kā IFS sniedz strukturētu ceļu uz dziedināšanos — par spīti piedzīvotajām sāpēm un ievainojumiem, ir iespējams atgūt lielāku veseluma un dzīvīguma izjūtu.

Disociācija - dzīvību glābjoša aizsardzība, bet par milzīgu cenu

Brīdī, kad bērna psihe piedzīvo neizturamu emocionālu intensitāti, to var pasargāt dzīvību glābjošs aizsardzības mehānisms — disociācija. Neizturamās pieredzes sajūtas, tēli, emocijas tiek nodalītas atsevišķās "prāta atvilknēs", lai personībai kā veselumam nebūtu jāpiedzīvo neaprakstāmās traumas šausmas un ciešanas.

💡 Emilīja Diksone apraksta disociāciju: "Sāpes ir tik intensīvas, ka tās "aprij" esamību - un pēc tam pārklāj neesamības bezdibeni ar transu".

Šis transs, ko psiholoģijā sauc par disociāciju, aizlāpa šo neesamības caurumu, ļaujot saglabāt dzīvību, bet par milzīgu cenu. Daļa psihes tiek nodalīta un cilvēkam var palikt sveša. Cena ir dzīvīgums, vēlme, griba... cilvēks Kalšeda vārdiem "ir vairāk "spoks"... dvēsele nav pilnībā iemiesojusies ķermenī... animācija, dzīvīgums lielākoties ir nepieejams".

Trauma - pārtrauktā attīstība

Disociācija fragmentē pieredzi starp prātu un ķermeni. Tā rada caurumus cilvēka izpratnē par to, kas ar viņu noticis - neizveidojas veselums. Tiek pārtraukta normālā attīstības arka, ko tradicionāli attīstībā būtu jāpiedzīvo, un psihodinamiskā pieejā to dēvē par to, ka dvēsele dabiskā veidā neiemiesojas.

Ar dvēseli tiek saprasts tas, ko Vinikots sauca par "patieso būtību - true self", Jungs par "dievisķo bērnu - divine child".

Bieži traumas sekas ir ķermeniskas un manifestējas kā somatiski simptomi - Van der Kolks sacīja "ķermenis saglabā notiekošo..." ko vārdi nevar... Tas ir traumas mantojums.

Regresētā un Progresētā patība

Jungiāniskais psihoanalītiķis Kalšeds runā par to, ka izveidojas divpakāpju psihes aizsardzības sistēma, sastāvoša no Regresētās patības un Progresētās patības. Abas no tām ir rezultāts tam, ka normālā attīstības arka ir pārtraukta - abas no tām dziļas psihes brūces un reakcija uz traumu.

Regresētā patība ir ievainojamā, traumatizētā personības daļa, un Progresētā patība ir tā daļa, kas ir izveidojusies, lai šo Regresēto daļu sargātu - bieži vien šīs aizsardzības ir "nežēlīgas" - kritiskas.

Regresētā patība traumas rezultātā nonāk zemapziņā, bet Progresētā patība ir daļa, kas "pieaug" par ātru un uzņemas aizsargāt Regresēto daļu. Bērni, kas jau bērnībā uzvedas un jūtas kā pieaugušie... Nē, tas nav sasniegums vai īpašas spējas, viņiem ir laupīta bērnība...

Traumas sekas ķermenī un prātā

Ideālā bērna dzīves attīstības scenārijā - dvēsele pakāpeniski iemiesojas ķermenī caur drošu piesaistes figūru (tipiski vecāku). Ar mātes palīdzību bērna prāts un ķermenis pakāpeniski iepazīstas un integrējas, kā rezultātā notiek pāreja no iekšējās nevainības uz iekšējo pieredzi.

Trauma to pārtrauc, aizverot šo pārejas telpu, kas ir starp iekšējo un ārējo realitāti, ķermeni un prātu, afektu un domu, labo un kreiso smadzeņu puslodi...

Iemiesošanās beidzas, personalizācija beidzas un iestājas depersonalizācija (transs, disociācija no pasaules). Dvēseles iemiesošanās vismaz uz laiku pārtraukta.

Rezultāts tam ir pārtrūkusi saikne ar ķermeni, emocijām un autentisko patību - to bieži apraksta kā "kaut kas manī tika salauzts, pazuda", "bērna nevainība tika pazaudēta uz visiem laikiem", "nejūtos pilnībā dzīvs vai reāls", "sajūta, ka esmu tukšs iekšā", "atsvešināts no dabisko cilvēcisko kontaktu siltuma"...

Šī prāta un ķermeņa sašķelšanās ikdienā var tikt izjusta kā:

- Hronisks fizisks sasprindzinājums un nespēja atslābināties

- Psihosomatiskas izpausmes, ķermenis Van Der Kolka vārdiem "saglabājis" traumas radītās sekas

- Grūtības uztvert un saprast ķermeņa sajūtas un vajadzības

- Pastāvīga hipermodrība, kas nervu sistēmu notur nemitīgā "cīņas vai bēgšanas" stāvoklī

- Sajūta, ka paša ķermenis ir ienaidnieks vai kas tāds, par ko būtu jākaunas

- Pārmērīga prāta aktivitāte, kas aizvieto iemiesotu, autentisku dzīvi

Pašsabotāža kā aizsardzības sistēmas blakne

Iespējams esi piedzīvojis vai novērojis, ka šī aizsardzības sistēma, kas izveidojusies traumas rezultātā, sabotē progresu, labās lietas, kas sāk notikt dzīvē. Kalšeds to sauca par samaksu velnam (Fausta vienošanās). Disociācijai ir cena - dzīvība tiek saglabāta, bet par "samaksu".

Tā ir pilnvērtīgas un iemiesotas dzīves sabotāža un izpaužas kā:

- Labas attiecības tiek pārtrauktas, kad tās kļūst nozīmīgas

- Atteikšanās vai aiziešana no panākumiem, kas beidzot tiek sasniegti

- Kompulsija atgriezties pie kaitīgajiem ieradumiem un destruktīviem uzvedības paterniem

- Paaugstinātas modrības, aizdomīguma saglabāšana pat tad, kad apkārt ir droša un pieņemoša vide un cilvēki

- Ļoti augsta trauksme, kad sākas dziedināšanās, t.sk. terapijā

Tā ir aizsardzības sistēmas cīņa pret plašāku, autentiskāku, piepildītāku dzīvi, jo tā var nest neizturamas sāpes. Šīs aizsardzības sistēmas spēks, intensitāte, ar kādu tā var sabotēt dzīvi, pašu Kalšedu padarīja skeptisku par dziedināšanās iespējamību.

No psihodinamiskā skatījuma līdz IFS terapijai

Psihodinamiskā pieeja, kā minēju, ir lieliska, lai dvēselei saprotamā - poētiskā valodā aprakstītu traumas traģiskās sekas, bet sekmes veidot dziedinošus, transformējošus rezultātus bija mainīgas un neprognozējamas. Tas gan ir mainījies...

Jaunākās pieejas un skatījumi, ko atzīst arī Kalšeds, dod daudz labāku ceļa karti, kā iespējams strādāt un dziedēt traumas sekas. Kā min Kalšeds, jaunākā izpratne, kas nepieciešama traumatiskas pieredzes dziedināšanai (Fausta vienošanās laušanai) ir integratīva - ietverot ķermeni (sajūtas), afektu (emocijas) un attiecības.

IFS skatījums uz traumu un tās dziedināšanu

Viena no šīm mūsdienīgākajām pieejām ir Internal Family Systems (IFS), to atzīst arī Kalšeds. IFS šo aizsargājošo sistēmu Progresēto patību izprot kā Aizsargājošās daļas - menedžerus. Pretēji psihodinamiskajam skatījumam, kur dominē duāla pieeja - dievišķs un sadistisks dēmonisks skatījums uz daļām, IFS skatījums ir "nav sliktu daļu - no bad parts".

IFS skatījumā visām daļām ir labi nodomi, bet reizēm to izmantotās aizsargājošās stratēģijas var izraisīt ciešanas.

IFS skatījumā aizsargājošās daļas iedalās:

Menedžeros - daļas, kas nodarbojas ar prevenciju - aizsargā, lai ievainotās daļas netiktu aktivizētas.

Ugunsdzēsējos - reaktīvi aizsargi, kas darbojas, ja ievainotās daļas tiek aktivizētas un tiek piedzīvotas ciešanas. Ugunsdzēsēju daļu rīcība var būt ekstrēma (atkarības uzvedības, piemēram).

Ievainotās (Trimdas) Daļas

Regresēto patību IFS skatījumā var saukt par Ievainotajām (trimdas - angl. exile) daļām. IFS nerunā par vienu ievainoto (trimdas) daļu, bet tipiski to ir vairāk, radušās dažādos attīstības posmos un notikumos. Šīs trimdas daļas satur piedzīvotās emocionālās sāpes un ievainotos personības aspektus. Vienlaikus ar sāpēm tās glabā arī bērna nevainīgumu, kreativitāti, spontanitāti. Šajā ziņā IFS darbs ar trimdas daļām ir cieši saistīts arī ar iekšējā bērna dziedināšanu.

Šīs ievainotās (trimdas) daļas ir ieslodzītas laikā, kad notika trauma - tās nav spējušas pieaugt, un to emociju spēks ir atbilstošs agrīnajai absolūtajai pirmatnējai intensitātei, ko bērns piedzīvoja traumas mirklī.

Psihes Kodols Patība: Trešais Elements

Pretēji psihodinamiskajam binārajam skatījumam Progresētajai un Regresētajai daļām, IFS piedāvā trešo elementu - Patība - kas nav nedz progresēta, nedz regresēta, bet pats Psihes apziņas kodols, kas gan var pamanīt, gan būt attiecībās ar visām daļām gan progresētām, gan regresētām.

IFS skatījumā šis Psihes kodols ir neievainojams, un pat pie būtiskām traumatiskām pieredzēm saglabājas kā vesels, neievainots - vienīgi to var aizsegt aizsargājošās daļas. Taču tam var piekļūt, tas ir dabisks psihes stāvoklis, nevis kaut kas ir konstruēts vai veidots.

Patību raksturo šādas īpašības:

- Miers

- Skaidrība

- Līdzjūtība

- Zinātkāre

- Pārliecība

- Drosme

- Kreativitāte

- Kontakts ar citiem

Tam piemīt dziedinoša kvalitāte - attiecībās ar to gan aizsargājošās, gan ievainotās daļas var dziedināties un nonākt veselumā.

Psihes kodols Patība, uzņemoties līdera lomu psihē, nodrošina iekšējo harmoniju un visu psihes daļu pieņemšanu.

IFS psihoterapija veicina un jaunatklāj šo klienta kontaktu ar savu Psihes kodolu Patību, tādā veidā piedāvājot ceļu uz trimdas daļu atpakaļ integrēšanu psihē - dvēseles atgriešanos ķermenī. Ar to atgriežas traumas rezultātā nošķeltās psihes daļu kvalitātes, kas bija zaudētas: spontanitāte, prieks, kreativitāte, ievainojamība...

IFS psihoterapijas ceļa karte traumas dziedināšanas procesam ir:

1. Aizsargājošo un Ievainoto (trimdas) daļu identificēšana un to lomu psihes sistēmās izprašana

2. Palīdzēšana aizsargājošajām daļām atslābināt savas aizsardzības stratēģijas

3. Ievainoto (trimdas) daļu uzklausīšana un atbrīvošana no emocionālajām sāpēm

4. Psihes harmonijas atjaunošana ar Psihes kodola Patības palīdzību

Ja šis skatījums Tevi uzrunā, vari tālāk iepazīties ar IFS terapijas principiem un manu darba pieeju. Tas var palīdzēt saprast, vai šāds terapijas veids atbilst tam, ko meklē.

Literatūra:

Donald Kalsched,Trauma and the Soul: A Psycho-Spiritual Approach to Human Development and Its Interruption. London: Routledge, 2013.

Bonnie Bright, (2017). Trauma and the Soul: Psychoanalytic approaches to the inner world – an interview with Jungian analyst Donald Kalsched . Pacifica Graduate Institute.

Richard Schwartz, Internal Family Systems Therapy, second edition. New York: Guilford Press, 2019.