Trauma un kauna toksiskā ēna: izpratne un dziedināšana ar Iekšējās Ģimenes Sistēmas terapiju

Trauma ir viens no centrālajiem jēdzieniem mūsdienu psihoterapijā. Trauma var izpausties dažādos veidos, sākot no kara un negadījumiem līdz emocionālajām traumām attiecību kontekstā, piemēram, kad bērnībā piedzīvota pamešana novārtā, nepietiekama emocionālā saikne, noraidījums vai jūtu un emociju noliegums. Šāda veida attiecību trauma, neatkarīgi no tā, vai tā bijusi nejauša vai apzināta, bērnībā veido bērna sajūtu par to, ka viņš ir bezvērtīgs un nepieņemams.

Ja bērns šo ziņu pieņem kā patiesību, tad iekšēja paškaunināšana ar laiku pārvēršas identitātē – vispārējā kauna sajūtā par sevi. Šī kauna sajūta, kas iegūta traumas pieredzes rezultātā, ir pamatā gandrīz visām psiholoģiskajām ciešanām, ko cilvēks piedzīvo turpmākajā dzīvē. Lielākoties turpmākajā dzīvē piedzīvotais kauns "krīt auglīgā augsnē" – ja jau es jūtos, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, tad ir viegli noticēt arī citu cilvēku izteiktajām kaunināšanas ziņām.

Iekšējās ģimenes sistēmas terapija (IĢS) ir efektīvs veids, kā strādāt ar šo kauna sajūtu. Tomēr, pirms turpināt par IĢS terapijas metodēm, ir svarīgi izprast, kas ir kauns, kā tas rodas un kā tas atšķiras no vainas.

Kauns un vaina: Divas atšķirīgas, bet savstarpēji saistītas emocijas

Kauns un vaina ir emocijas, kas ietver paša cilvēka apzinātu vērtējumu.

Vaina sniedz izvērtējumu konkrētai rīcībai ("Es izdarīju nepareizi, slikti"), savukārt kauns ir vispārējs vērtības izvērtējums ("Es esmu… nepareizs, bezvērtīgs, slikts, defektīvs, nemīlams….").

Vaina vedina pamanīt, ka ir nodarīts kaitējums vai pārkāpums pret otru un aicina mainīt, izlabot nodarīto, tādā veidā atjaunojot vai salabjot attiecības.

Kauns, pretēji, ir iekšējs process, kur viena iekšējā daļa kaunina citu, kas izjūt kaunu – tas ved uz bailēm, tiekšanos paslēpties un reaktīvu niknumu. Tādēļ jušanās vainīgam par nodarīto vai kauns par nodarīto noved pie atšķirīgiem galamērķiem – vēlmes atjaunot attiecības vai bailēm un vēlmes paslēpties.

Kauna un kaunināšanas dinamika

Par kaunu var domāt gan kā par mentālo stāvokli (kauna sajūta), gan kaunināšanu (kā darbību). Kaunināšana bieži izpaužas kā kopējais vērtējums par personu, balstoties uz viņa rīcību, īpašībām, izskatu, kultūru vai dzīves apstākļiem. Kaunināšana ir vērsta uz to, kas cilvēks ir, nevis tikai uz to, ko viņš izdarījis. Attiecībā uz rīcību var kaut ko mainīt, bet, ja kaunināšana ir vērsta uz personību – tas ved uz strupceļu. Kamēr vainas sajūta var būt motivējoša, kaunināšana parasti ir destruktīva, jo tā fokusējas uz personas identitāti kā tādu.

Mentālās veselības jomā nereti tiek diskutēts par to, vai kaunināšana var būt pedagoģiski noderīga. Bieži tiek lietots skaidrojums, ka toksisks kauns ir tas, kas kaitē mūsu identitātei un pašvērtībai. Parasta kaunināšana bieži tiek attaisnota ar labiem nodomiem, it īpaši ģimenes un izglītības kontekstā – pāri, kuri daudz konfliktē, bieži kaunina viens otru; vecāki kaunina bērnus, domājot, ka tas palīdzēs viņiem labāk iekļauties sabiedrībā. Tomēr pastāv arī kauninātāji, kuri nemaz nedomā izlikties, ka kaunināšanai ir pozitīva ietekme – viņi kaunina, lai kontrolētu, justos pārāki vai kompensētu savu mazvērtību, pazeminot citus.

Kauns un IĢS terapija: Ceļš uz dziedināšanu

Viena no lielākajām problēmām, kas saistīta ar kaunināšanu, ir tā, ka tā tiek internalizēta un kļūst par daļu no cilvēka iekšējās balss. Šī iekšējā balss turpina kaunināšanu ilgi pēc tam, kad ārējais kauninātājs ir aizgājis, un tiek identificēta kā "menedžeris" – aizsargājošā daļa, kas, lai izvairītos no ārējas kaunināšanas, sāk kaunināt iekšēji.

IĢS terapijā kauns tiek atpazīts divos līmeņos. Pirmajā līmenī ir daļa, kas iekšēji kaunina (menedžera/aizsargājoša daļa), un otrā līmenī ir daļa, kas ir šīs kaunināšanas adresāts – daļa, kas izjūt kaunu (ievainotā daļa).

IĢS terapijas transformējošais spēks slēpjas tajā, ka tiek strādāts gan ar menedžera, gan ievainoto daļu. Terapija sākas ar menedžera daļas atpazīšanu un izpratni, kas ļauj šai daļai atslābināt savu kontroli un ļaut klienta psihes kodolam – līdzjūtīgajam un ziņkārīgajam Es – uzņemties vadību. Šāds psihes centrs ir katrā cilvēkā. Tiklīdz menedžera daļa sāk uzticēties šim cilvēka paša psihes centram Es, tā var atkāpties un ļaut ievainotajai daļai izpausties un dziedināties. Ievainotā daļa tad tiek uzklausīta un saņem nepieciešamo atbalstu un līdzjūtību, lai atbrīvotos no smagās nastas, ko tā nes, un atmestu maldīgos kauna rezultātā iegūtos uzskatus par sevi – defektivitāti, bezvērtību un citām negatīvām pārliecībām.

Šis process ir pilnīgi transformējošs, jo tas ļauj cilvēkam atjaunot saikni ar savu psihes kodolu "Es", dzīvot pilnvērtīgāku un līdzsvarotāku dzīvi, kas balstīta uz pieņemšanu un līdzjūtību, nevis kaunā balstītu defektivitātes un bezvērtības sajūtu.