Izdegšana — bieži tas ir signāls, ka jāsāk izvēlēties sevi

Savā praksē es diezgan bieži sastopos ar sekmīgiem cilvēkiem, kuri nonākuši līdz izdegšanai vai līdzīgām grūtībām. Tipiski viņi stāsta par traucētu miegu, mošanos naktīs, nogurumu, nomāktu garastāvokli, reizēm arī fiziskām sāpēm, savilktiem muskuļiem, spēcīgu paškritiku un domām, kas neapstājas, bet visu laiku kalkulē, ko darīt.

Tie ne vienmēr ir cilvēki tā sauktajā Junga pusmūžā, kad sāk pārskatīt savu līdzšinējo dzīvi, izvēles un paradumus. Manā praksē tie ir arī cilvēki, kas jaunāki par 35 gadiem, reizēm trīsdesmitgadnieki un vēl jaunāki.

Tas īpaši raksturīgs cilvēkiem, kuri diezgan jauni sākuši intensīvi strādāt un arī salīdzinoši agri guvuši būtiskus panākumus. Starptautiskā vidē tie var būt cilvēki no startup vai līdzīgām vidēm, kur bijušas garas darba stundas, liela atbildība, ar laiku arī konflikti ar kolēģiem vai uzņēmuma līdzdibinātājiem. Un kādā brīdī tas, kas līdz šim ir palīdzējis tikt uz priekšu, sāk cilvēku izsmelt.

Dažiem ir bijis tāds work hard, party hard dzīvesveids, kur intensīvs darbs mijies ar tikpat intensīvu atpūtu, reizēm arī alkoholu vai citām vielām, ar kurām mēģināts kaut kā regulēt savu pašsajūtu.

Bieži tam visam līdzi nāk diezgan dziļa neapmierinātība.

Tipiski viņi joprojām daudz dara, bet bez gandarījuma un motivācijas. Un terapijā ierodas vai tās gaitā formulē jautājumus — vai es gribu šādi turpināt? Vai šis darbs ir tas, ko es tiešām vēlos? Kāpēc es to visu daru?

Un reizēm parādās vēl kāda būtiska atziņa.

Es vairs negribu visu laiku kaut ko darīt citiem, nevēlos neko vairs pierādīt. Es vēlos izvēlēties sevi.

Kas ir uzturējis šo prasīgumu pret sevi?

Terapijā lielākoties nonākam arī pie jautājuma par motivāciju. Kāpēc ir bijuši tik svarīgi augsti sasniegumi? Ko ar tiem tu esi mēģinājis sev vai citiem pierādīt?

Tas var būt liels prasīgums pret sevi, reizēm to var saukt par perfekcionismu. No vienas puses, tas ir palīdzējis daudz sasniegt. No otras — apmierinātības ar savu dzīvi nav, un cilvēks jūtas fiziski un emocionāli izsmelts.

Zem šī prasīguma var būt nepietiekamības sajūta, kauns un paškritika. Sajūta, ka mana vērtība ir mani panākumi. Ka es varu būt vērtīgs citiem tikai tad, ja esmu sekmīgs, noderīgs, ja tieku galā. Ja tāds neesmu, var rasties bailes, ka mani vairs nepieņems vai nemīlēs. Un paškritika turpina dzīt un dzīt tālāk.

Un tad ir arī grūti dalīties ar to, ka kaut kas nesanāk. Ir jānosargā savs tēls. No ārpuses cilvēks izskatās sekmīgs, bet par to, cik grūti viņam patiesībā ir, citi var zināt ļoti maz.

Terapijā reizēm nonākam pie pieredzes, kur vājuma izpausme vai nevarēšana ir tikusi sodīta, bet augsti panākumi bijuši tas, ko gaida. Šāds veids, kā censties saglabāt atzinību un pieņemšanu, var būt veidojies jau bērnībā. Darbā noskaidrojam, vai un kā tas ir saistīts ar konkrētā cilvēka pieredzi.

Kāpēc ir grūti sajust savas robežas un pateikt nē?

Ja ir tik svarīgi būt sekmīgam un tikt galā, savas robežas var kļūt grūti sajust. Tāpat savus limitus un emocijas. Cilvēks turpina darīt, jo iekšēji ir sajūta, ka citādi nevar.

Viņš var pat saprast, ka slodze ir par lielu. Bet tajā brīdī, kad jāpasaka nē, jāsadala atbildība vai jāpalūdz palīdzība, parādās kaut kas cits — bailes pievilt, izskatīties vājam vai zaudēt cieņu.

Tad terapijā ir svarīgi saprast, kas izriet no kā. Kas ir tas, ko cilvēks baidās piedzīvot, ja šoreiz neizdarīs visu? Kāpēc viņam ir tik grūti pieļaut, ka viņš nebūs perfekts?

Ar laiku varam strādāt arī ar spēju sajust sevi. Pamanīt, ko es gribu, ko vairs negribu un kas man ir par daudz. Un kā man ir ar to, ka manas vajadzības kļūst redzamas arī otram cilvēkam.

Par to, kā prasīgums un paškritika var parādīties arī atpūtas laikā, vairāk esmu rakstījis rakstā par vainas sajūtu atpūšoties un iekšējo kritiķi.

Atpazīšana vēl nenozīmē, ka kaut kas ir mainījies

Pie manis tipiski nonāk dziļi reflektējoši, sekmīgi cilvēki, kuriem ir iespējas sevi dažādi attīstīt un sev palīdzēt. Viņiem netrūkst instrumentu, kā organizēt darbu, plānot savu laiku un strādāt pie personīgās izaugsmes. Viņiem ir bijušas dažādas apmācības, reizēm uzņēmumā ir pieejams arī koučings vai līdzīgs atbalsts. Bieži viņi interesējas par meditāciju, jogu, apzinātību, paši to praktizē un jau diezgan daudz saprot par to, kas vismaz virspusē ir viņu problēmu cēloņi.

Bet bieži vien ar to nepietiek.

Jo tas ne vienmēr aizskar tās dziļākās motivācijas, vecās stratēģijas un aizsardzības, kas visu šo procesu uztur.

Ja kaut kur apakšā ir nepietiekamības sajūta, kauns, paškritika, nepieciešamība sevi pierādīt, tad ar divām papildu brīvdienām vai jaunu darba organizēšanas tehniku to ne vienmēr var mainīt. Un pat pēc darba maiņas cilvēks var ātri nonākt tajā pašā situācijā. Protams, ir reizes, kad darba maiņa situāciju atrisina, bet šādi cilvēki tipiski terapijā nenonāk.

Tāpat viņi var atpazīt savu negatīvo iekšējo dialogu vai saprast, ka atkārto vienu un to pašu modeli, bet konkrētajā brīdī joprojām justies tā, it kā citas iespējas nebūtu.

Piemēram, es saprotu, ka visu laiku cenšos kaut ko kādam pierādīt ar savu sekmīgumu. Bet, kad mēģinu to nedarīt, parādās tik spēcīga nepietiekamības sajūta, ka atkal atgriežos pie iepriekšējā.

Tāpēc manā terapijā svarīgākie ir jautājumi — kas ir tas, kas šo visu rada un uztur?

Kāpēc cilvēks atkārtoti pieņem lēmumus, kuri viņam faktiski nenāk par labu?

Un kas viņam neļauj rīkoties citādi?

Terapijā ir svarīgi nepalikt tikai pie intelektuālas izpratnes.

Pēc tam, kad noskaidrojam, kādi ir cilvēka dziļākie uzskati par sevi, savu vērtību un attiecībām ar citiem, ir svarīgi tos pārskatīt.

Vai tas, kam es kaut kur dziļi sevī joprojām ticu, patiešām atbilst manai šodienas realitātei?

Vai mana vērtība tiešām ir tikai manos panākumos? Vai mani nepieņems, ja es nebūšu veiksmīgs? Vai es varu būt vērtīgs arī tad, ja kaut ko neizdaru perfekti?

Un šeit būtiska ir arī emocionālā pieredze un sajūtas.

Meklējam konkrētu pieredzi, kurā cilvēks var pamanīt, ka arī bez perfekta rezultāta ir pieņemts, ka drīkst saņemt palīdzību vai atklāti pateikt, ka kaut ko nevar.

Svarīgi ir arī tas, kā viņam ir šo pieņemšanu sajust. Vai viņš var tai uzticēties? Vai kāda daļa uzreiz saka, ka tas neskaitās, ka nākamreiz tomēr jāpierāda vairāk?

Plašāk par šo darba veidu var lasīt pieredzes terapijas lapā.

Lai cilvēks ne tikai saprot, ka viņam nav visu laiku jābūt labākajam, bet sāk to arī iekšēji sajust.

Vai es nezaudēšu motivāciju, ja vairs necentīšos visu laiku kaut ko pierādīt?

Šīs ir diezgan raksturīgas bailes.

Cilvēks ir daudz sasniedzis, pateicoties savam prasīgumam, atbildības sajūtai, perfekcionismam.

Un viņam rodas jautājums — kas notiks, ja es to visu atlaidīšu? Vai es nekļūšu slinks? Vai man nepazudīs motivācija?

Šo pārmaiņu mērķis nav panākt, lai cilvēks vairs neko negribētu.

Bet mainās motivācija.

Cilvēks var turpināt daudz strādāt, attīstīt uzņēmumu, kaut ko radīt, sasniegt augstus rezultātus.

Bet viņš to var darīt no pavisam citas motivācijas.

Nevis tāpēc, ka viņam ir jābūt veiksmīgam, lai justos vērtīgs vai pieņemts.

Bet tāpēc, ka viņam patiešām interesē tas, ko viņš dara. Ka tas sniedz gandarījumu. Ka viņš pats vēlas to darīt.

Tā ir fundamentāla atšķirība.

Jo tad vairs nav visu laiku nepieciešams sevi dzīt uz priekšu ar paškritiku, kaunu vai bailēm nebūt pietiekami labam. Tas var nozīmēt arī spēju pieļaut, ka rezultātam nav vienmēr jābūt izcilam. Ka reizēm septītnieks ir pietiekami. Cilvēkam, kurš līdz šim sev to nav varējis atļaut, tā var būt nozīmīga pārmaiņa.

Kad cilvēks jau grib pārmaiņas, bet tomēr paliek

Manā praksē bija gadījums, kad klients terapijas laikā saprata, ka konkrēto darbu un startup vidi vairs negrib un vēlas pāriet uz to, ko tiešām pats gribētu darīt. Viņš jau bija pieņēmis lēmumu kaut ko mainīt un paziņojis saviem līdzdibinātājiem, kad plāno aiziet no uzņēmuma.

Parādījās optimisms, dzīvesprieks, enerģija, jaunas biznesa idejas un plāni. Viņš pat sāka tos īstenot. Uzlabojās miegs, atsākās treniņi, meditācija, pazuda kaitīgie ieradumi.

Bet, termiņam tuvojoties, parādījās doma — vēl palikšu, vēl nopelnīšu, un tad man būs lielāka drošība, lai gan finansiālais spilvens, pēc viņa paša vārdiem, jau bija pietiekams.

Atliekot lēmumu par aiziešanu, atgriezās iepriekšējie simptomi — izsīkums, izvairīšanās no darba un grūtības ar emocionālo un fizisko pašsajūtu. Un vienlaikus joprojām tā nepieciešamība pēc drošības, vēlme vairāk nopelnīt, bailes no jaunā dzīves posma.

Protams, finansiālā drošība ir svarīga. Ir jāskatās, kādas cilvēkam ir reālās iespējas. Un vienlaikus varam pētīt, kas biedē jaunajā dzīves posmā un ko nozīmē palikt tur, kur viņš pats jau vairs negrib būt.

Vēlāk terapijā strādājām ar tiem iemesliem, kāpēc ir tik grūti aiziet un kādas dziļākas bailes ir zem tā. Klients būtiski mainīja savu dzīvi, un sūdzības, ar kurām viņš bija atnācis uz terapiju, pilnībā atrisinājās vai būtiski mazinājās.

Tas, protams, nenozīmē, ka vienmēr darba vai situācijas maiņa ir risinājums. Šajā gadījumā būtiskākais bija saprast, ko patiesībā vēlos, kas mani vairs neapmierina un kāpēc baidos izdarīt pārmaiņas, kuras jau sen zinu, ka ir nepieciešamas. Kādas lietas man ir svarīgas attiecībā uz fiziskajām un emocionālajām robežām, kā to komunicēju citiem un kā saku nē.

Pārmaiņas var būt daudz lielākas nekā tikai atgūšanās no izdegšanas

Terapijā novēroju, ka šāda darba rezultātā cilvēki var pieņemt diezgan būtiskus dzīves lēmumus.

Mainīt karjeras virzienu, pārskatīt attiecības ar darbu, atteikties no kaitīgiem veidiem, kā iepriekš mēģināts regulēt savu pašsajūtu. Atrast citas intereses un virzienus, kas sniedz lielāku jēgu un gandarījumu.

Būtiski, ka pārmaiņas lielākoties neaprobežojas tikai ar profesionālo dzīvi.

Jo, ja cilvēkam vairs nav tik ļoti nepieciešams uzturēt to veiksmīgā, spēcīgā cilvēka tēlu, var mainīties arī viņa attiecības ar citiem.

Viņš var sākt daudz atklātāk dalīties ar savām grūtībām, vairāk uzticēties un ļaut citiem cilvēkiem būt arī par viņa dzīves lieciniekiem. Tajā skaitā veidot daudz tuvākas un atklātākas attiecības ģimenē un ar saviem partneriem.

Un tas var būt ļoti liels dzīves kvalitātes uzlabojums.

Var parādīties daudz vairāk miera, atslābuma, gandarījuma un sajūtas, ka es izvēlos darīt to, ko patiešām vēlos, nevis tikai to, ko no manis sagaida vai kas man būtu jāpierāda.

Man ir līdzjūtība pret cilvēkiem, kuri gadiem ir dzīvojuši ar šo nepieciešamību nepārtraukti sasniegt, sevi apliecināt un uzturēt augstus rezultātus, lai beigu beigās saņemtu novērtējumu no malas.

Es redzu viņu cīņu. Redzu, cik daudz šīs stratēģijas, kas bieži veidojušās jau bērnībā, viņiem ir palīdzējušas dzīvē, bet arī to, cik lielu cenu viņi bieži par to maksā.

Redzu, ka šos dziļākos modeļus ir iespējams mainīt.

Tas prasa laiku un darbu.

Un reizēm izdegšana kļūst par brīdi, kad cilvēks sāk pārskatīt ne tikai savu darbu, bet arī to, kam īsti viņš visu šo laiku ir dzīvojis un ko pats patiešām vēlas.

Tad rezultāts var būt daudz vairāk nekā tikai spēja atkal strādāt tikpat intensīvi kā agrāk.

Tā var būt iespēja sākt dzīvot dzīvi, kuru cilvēks daudz vairāk izvēlas pats.

Nevis tāpēc, ka tas ir pareizi, ka tas labi izskatās vai ka tā no viņa kāds sagaida.

Bet tāpēc, ka viņš pats to patiešām vēlas.

Ja arī tu esi saskāries ar izdegšanu vai jūti, ka darbs, kurā esi daudz ieguldījis, vairs nesniedz gandarījumu, individuālajā terapijā varam kopā pētīt, kas tevi ir novedis līdz šai situācijai, kas tajā notur un kādas pārmaiņas tu pats vēlies savā dzīvē.

Ja vēlies saprast, vai šāds terapijas darbs tev būtu piemērots, vari aizpildīt pieteikuma formu un pieteikties bezmaksas iepazīšanās sarunai.